Bija atausis jauns rīts. Jauns rīts, lai kaut ko mainītu savā dzīve.Kerija nožavājās un izstaipījās. Cik jauki tā pagulēt, kad neviens netraucē. Viņa piecēlās no gultas, basām kājām iegāja virtuvē un uzlika vārīties ūdeni rīta tējai.
Viss bija izplānots ideāli, un nekam nevajadzēja noiet greizi. Tieši šodien visa viņas dzīve mainīsies par 180°. Pēc piecām stundām izlido viņas lidmašīna, kas aizvedīs viņu jaunā dzīvē, kuru viņa nebūt necer ieraudzīt vieglāku kā šo, bet... Ilgāk tā vienkārši vairs nevarēja turpināt – darbs, mājas, darbs, mājas, darbs, mājas... un tā bezgalīgi.
Tējkanna sāka svilpot un Kerija nogrieza gāzi, iebēra krūzē tēju un uzlēja verdošo ūdeni. Viņa bija apmierināta ar savu izvēli, kaut arī nedaudz baidījās par valodas barjeru. Bet no kaut kā taču ir jāsāk.
Krūze uz galda kūpēja un patīkamais tējas aromāts izplatījās pa visu virtuvi. Kerija pasmaidīja un ar vērīgu aci pārlaida virtuvei skatienu, iespējams pēdējo reizi, jo šo dzīvokli īrēja. Ledusskapī stāvēja brokastu tiesa siera un margarīna, un maizeskastē pāris šķēles rudzu maizes. Uzsmērējusi maizītes viņa ar abām kājām uzkāpa uz virtuves krēsla, apskāva tās un lūkojās arā pa logu. Aiz loga rudens. Skaists, krāsains dzimtenes rudens. Bet jaunā sieviete bija gatava no tā atteikties jaunas, iespējams citas, dzīves labā.
Pabrokastojusi viņa vēlreiz pārstaigāja dzīvokli – viss bija sakārtots, mantas sapakotas kastēs, čemodāni sakrāmēti un pats galvenais – zīmītes visiem atstātas. Nevienam pirms laika nekas nebija jāzina, tas piederēja pie plāna. Kerija gribēja saraut visas saites ar pagātni un sākt visu no gala. Un neviens nedrīkstēja viņu tajā traucēt, pat ne labākās draudzenes, kurām viņa uzticēja gandrīz visu.
Kolēģiem un darba devējam šobrīd, līdz zīmītes izlasīšanai, viņa ir mazliet apslimusi, draudzenēm un vecākiem ļoti aizņemta darbā.
Apziņa, ka tur svešumā viņu neviens negaida, mazliet biedē, bet, kā saka – caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Kerija pasmaidīja un turpināja savu ikrīta rituālu, varbūt tieši tādu pēdējoreiz.
„Es kādu laiku vēlos pabūt viena, mēģināt savu dzīvi mainīt, jo šībrīža rutīna mani neapmierina. Nemeklējiet mani. Ar mani viss būs kārtībā! Es jūs visus mīlu! Kerija.”
„Ļoti priecājos, ka savu pirmo darba pieredzi varēju gūt tieši šajā uzņēmumā, bet ir pienācis laiks manā dzīvē kaut ko mainīt, tāpēc šo uzskatiet par atlūgumu. Kerija Rīda.”
„Piedodiet, ka tā sanāca un jūs par to neko nezinājāt, kaut tas brieda manī jau ilgāku laiku. Es baidījos, ka, ja kādam to atklāšu, tad man nepietiks spēka to izdarīt. Paldies, ka jūs man bijāt! Kerija.”
Dināra izlasīja zīmītes, kas bija atstātas uz pilnajām mantu kastēm. Katrai zīmītei bija pielikts klāt adresāts, bet viņai kā māsai bija atļauts izlasīt visas, to Kerija bija uzrakstījusi vēl citā zīmītē.
„Ko tas viss nozīmē???” neizpratnē prātoja Dināra. Māsa viņai bija zvanījusi, lai atnāk uz viņas dzīvokli, jo esot kaut kas nokārtojams. Dināra drudžaini sāka meklēt savu telefonu, lai piezvanītu māsai, bet veltīgi, jo zvans atskanēja no mantu kastes. Tas viss bija nopietni. Kerija bija prom. Kur viņa bija un kāpēc viņa rīkojusies tā? Dināra telefonā sastādīja mātes nummuru...
„Mam, Kerija ir prom,” viņa izmisīgi runāja klausulē.
„Kā prom? Kur prom?” māte bija neizpratnē.
„Es nezinu! Esmu tagad viņas dzīvoklī. Te visas mantas sapakotas kastēs un atstātas zīmītes. Viņa ir prom!!!”
„Vai tu viņai zvanīji?”
„Viņas telefons ir šeit, mam! Tu nesaproti? Viņa mūs ir pametusi.”
„Es tiešām neko nesaprotu, Din!” māte izklausījās samulsusi. „Vai viņa nav atstājusi nekādu ziņu, kur viņa ir?”
„Nē, ir tikai atvadu zīmītes, kurās viņa iesaka mums viņu nemeklēt, jo viņa grib uzsākt jaunu dzīvi... Es nesaprotu kāpēc???”
Otrā telefona galā Margita saprata gan, ko Kerija ar to bija domājusi, jo atcerējās sarunu pirms kāda laika, kad meita viņai bija teikusi, ka grib atslēgties no visa un visiem, jo ir nogurusi no rutīnas, kas ap viņu valda. Šajā sarunā viņa kaut ko bija minējusi par aizbraukšanu no valsts – par Budapeštu, Vīni un Madridi, pilsētām, kurās viņa labprāt baudītu vientulību. Tajā brīdī Margita to bija akceptējusi un pat mudinājusi to darīt, bet tad viņa nedomāja, ka tas ir tik nopietni.
„Mam, kāpēc tu klusē?” nepacietīgi ierunājās Dināra.
„Es domāju, Din, es atceros, ka Kerija reiz teica, ka grib atpūsties no visa vienatnē. Varbūt viņa to ir izdarījusi tagad...”
„Bet kāpēc viņa mums neko neteica? Mēs taču esam viņas ģimene!”
„Viņa droši vien baidījās, ka mēs viņu atturēsim... Bet es nezinu... un tagad viņa ir prom...” māte nopūtās.
„Ko man tagad darīt?”
„Kerijas mantas droši vien būs jānosūta uz laukiem un jānokārto saistības ar dzīvokļa īpašnieku. Vai tu to varēsi izdarīt?” māte jau kļuva lietišķa, jo šajos jautājumos jūtām nevarēja ļaut vaļu.
„Bet, ja nu Kerija pārdomā un atgriežas?”, vēl neticēdama acīmredzamajam minēja Dināra.
„Nedomāju viss, tas izskatās nopietni un man liekas, ka viņa vairs nav Latvijā.”
Lidmašīna klusi zunēja un Kerija snauduļoja savā sēdvietā. Pavisam drīz viņa būs citā pasaulē. Pirmajām divām nedēļām pansiju viņa jau bija rezervējusi. Kas notiks tālāk? To dzīve rādīs...
